Katra cilvēku paaudze piedzimst un attīstās iepriekš dotā materiālajā un garīgajā pasaulē. Un katra no tām pārveido jau esošo, radot jaunu kultūrvides modeli, kurā saglabā iepriekšējo paaudžu radīto. Ignorējot vai pakāpeniski graujot nacionālās tradīcijas, tiek deformēta arī kultūrvide un ainaviskā telpa. Visbīstamāk tas ir skaitliski mazām tautām, kurām vajadzīga daudz stiprāka organizētība savas vides, kultūras apzināšanā nekā skaitliski lielām tautām. Gadu desmitiem esam bijuši atsvešināti no tautas patiesās kultūrvēsturiskās vides, mēs nespējam atrast savu stabilitāti ne formu izteiksmīgumā, ne telpas patiesīgumā. Baudot Latvijas ainavu, reizēm rodas garīgās trimdas iespaids, ainaviskie skatu punkti rada diskomforta izjūtu, jo ainaviskās telpas fons ir pazudis - koku grupas, alejas, ābeļdārzi, lauku sētas. Mums ir svarīgi apzināties paaudžu radītās vērtības, tās saglabāt un veidot jaunas balstoties uz tradīcijām, jo lauki ir kā dzīvesveids, kur saglabājas tautas mentalitāte un dzīves gars.
…
