Pēc autores domām, šis fragmets atspoguļo mūsdienu ne tikai izglītību, bet pasauli kopumā. Ja raugamies izglītības virzienā – mēs esam gūstekņi ne jau izglītībai, bet gan mūsu steriotipiem, pieņēmumiem, kuri liedz mums ‘’izkāpt’’ ārpus šajai zonai. Mūsu važas ir mūsu netikums, mēs brīžiem nevēlamies tapt gudrāki, mēs baidāmies domāt un savu domu verbalizēt, jo baidāmies kļūdīties. Mūsu prātos pirms domāšanas, priekšplānā ir tāds kā siets, kas izsijā sabiedrībā vispārpieņemto un nepieņemto, lai domas būtu ‘’pareizas’’. Mēs neapzinamies, ka verbalizējot šādas domas, mēs izsakam cita pieņēmumu. Un dodoties, pretī šīm zināšanām, mums tām ir jāļaujas un laika gaitā, mēs sapratīsim un saredzēsim patieso tēlu. Mēs tapsim gudrāki un darīsim gan labākus, gan gudrākus arī citus. Šī gaisma ir patiesība, kura sniedz iespēju saskatīt lietas, to īstajā vietā, īstajā veidolā, nevis līdz šim redzēto mānīgo, mainīgo atspulgu. …
