Vācu ekspresionisma režijai ir 2 attīstības posmi:
1. Liriskais jeb provinces posms
Pirmie ekspresionistiskās režijas mēģinājumi rodas privātteātros ārpus Berlīnes: Darmštatē, Manheimā, Drēzdenē u.c. Par „lirisko” posmu dēvē tādēļ, ka režisori Gustavs Hartungs, Rihards Veiherts un Oto Falkenbergs, orientējas tikai uz varoni – protagonistu un izrāžu darbību veido kā varoņa izvērstu monologu, viņa grēksūdzi un sprediķi vienlaikus.
Par konceptuālām šī perioda izrādēm var uzskatāmas divas: G.Hartunga veiktais P.Kornfelda lugas „Kārdinājums” iestudējums un V.Hāzenklēvera lugas „Dēls” uzvedums R.Veiherta režijā.
No šīm izrādēm rodas klasiskā ekspresionisma teātra estētika, kuru raksturo šādas pazīmes:
1) Skatuve nav konkrēta darbības vieta, bet gan tikai galvenā varoņa apziņas vizualizācija;
2) Eksperimenti ar gaismām;
3) Manifestē varoņa totālo nesaderību ar apkārtējo pasauli.
2. Berlīnes posms
Pateicoties Reinhardam, ekspresionisma dramaturģiju sāk iestudēt arī galvaspilsētas teātri. Izrādēs aizvien vairāk saasinās sociālpolitiskie motīvi.
…
