Andreja Upīša romāns „Sieviete” ir uzrakstīts 1911. gadā. Respektīvi, tas ir tapis pēc 1905. gada revolūcijas. Tas bija laiks, kad vēl pa pilsētām cilvēki no augstākām aprindām braukāja ormanī, raksturīgas bija pansijas. Rakstot šo romānu, A. Upīts ir atainojis tā laika dzīvi, ikdienu, cilvēkus un viņu attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Romāna beigās parādās arī tautas nemieri un mītiņi.
Romāna sākumā darbība risinās pansijā, kurā dzīvo 4 vīrieši. Tiek atklāts, ka „Visi četri pieder pie tā saucamās inteliģences – pie tās sabiedriskās grupas, kas dzīvo no kaut kādiem citiem līdzekļiem, ne saviem miesas spēkiem”. „To dziņu, kas viņus visus vilka kopā, Grundulis sauca par sabiedrisko instinktu.” No šiem citātiem var secināt, ka laikā, kas tiek atspoguļots romānā, vēl pastāvēja kārtu sadalījums un pie tā stingri pieturējās. Katrs cilvēks sagājās tikai ar savas kārtas pārstāvjiem. Un nevar noliegt, lielu lomu spēlēja nauda un apkārtējo cilvēku viedoklis: „No tā laika, kad Pūpolam aptrūka naudas, kad sāka staigāt nošķiebtos zābakos un apdilušā pelerīnē, Grīns ar Apsi ārpus mājas viņu necieta vairs savā sabiedrībā.”
Šis vēstures posms, kas tiek rādīts romānā, bija viens no tiem, kad cilvēkiem bija jāseko noteiktai domai. Visiem bija jācenšas domāt kā vienam, pēc viena parauga, bez sava viedokļa. …
