Jau no seniem laikiem apņēmīgākās un stiprākās dzimtas ir pratušas dzīvot noslēgti no valdošās iekārtas un mācējušas slepeni nosargāt labākās tradīcijas. Kopā dzīvodamas, trīs vai pat četras paaudzes zināja, kā saprasties un panākt no šāda dzīvesveida pašu labāko. Lasot vēsturiskus romānus un skatoties filmas par senlatviešiem, bieži var ieraudzīt to tuvību, kas pastāv starp paaudzēm. Vecvecāki kļūst par savu mazbērnu autoritātēm, piemēram, J. Klīdzēja romānā „Cilvēka bērns”. Boņuka visaugstāk vērtētais ģimenes loceklis ir vectēvs. Vecākās paaudzes ļaudis var vairāk laika veltīt mazbērniem, pamācīt viņus, stāstot stāstus par jaunības dienām, izklāstot darbu pamatzināšanas, piemēram, vecmāmiņas palīdzēja mazmeitām apgūt adītprasmi. …
