Autora personība darbos
Šajā krājumā, manuprāt, savā ziņā atspoguļojas arī I. Ziedoņa personības iezīmes. Viņš ir piederīgs rakstnieku paaudzei, kas literatūrā ienāca 20. gs. 50. gadu vidū un 60. gados. Starp viņiem bija O. Vācietis, M. Čaklais, G. Priede un citi. V. Hausmanis ir teicis – tā bija literātu paaudze, kas „sāka runāt patiesību”. I. Ziedonis dēvēts par lielu, ģeniālu, interesantu, bet arī sarežgītu un grūti izprotamu rakstnieku. Krājumā savulaik saskatītas pat anarhisma iezīmes, kā arī saņemta smaga kritika par metaforu un simbolu pārlieku lielo blīvumu un taureņu tēla pārspīlēto daudzveidību.
Ziedoņa daiļrades būtiska iezīme ir – tapšanas process svarīgāks par iznākumu, ļoti svarīgs ir radīšanas jēdziens. Dzejnieks sacījis: „Dzejas galvenais uzdevums nav – būt pret. Dzeja savās augstākajās vērtībās nav pretuzbrucēja, bet absolūta radītāja.” Rakstnieks droši pauž idejas, kas viņam liekas nozīmīgas un nebaidās, uzdrīkstēties, ticēt un darīt zināmu savu viedokli arī pakārtējiem. Manuprāt, šo krājumu, tāpat kā pašu tā autoru, varētu dēvēt par drosmīgu un pārdomu vielām bagātu.
Visvairāk darbos parādās tas, kas autoram ir patiesi svarīgs. Šeit tā ir daba.…
