Sākot ar kristietības ieviešanu, tika mainīti arī priekšstati par aizkapa dzīvi, un baznīcas iebilda pret pagāniskajiem rituāliem glabāt nelaiķi ar sadzīves priekšmetiem.
Baznīca aicināja mirstošos nožēlot grēkus un daļu sava īpašuma novēlēt labdarībai par dvēseles glābšanu. Tā ieviesa arī paražu normu, ka aizgājēja pēdējie vārdi jeb pēdējā griba ir svēti jāpilda, un tiem ir juridisks spēks- pirmā testamenta jeb novēlējuma forma. Tā varēja būt rakstiska vai mutiski izteikta garīdznieka vai divu vai trīs liecinieku klatbūtnē, un baznīca kļuva par pēdējās gribas izpildītāju, tādējādi par reliģiskām darbībām tika atzīta pēdējās gribas izpildīšana un testamenta rakstīšana, uzņemoties jurisdikciju pār mantojumiem, par kuriem nelaiķis nebija atsājis testamentu vai izteicis pēdējo grib, izmantojot viņa īpašumu tā dvēseles glabāšanai. Savukārt pirmie īstie testmenti bija, kad mantu novēlēja baznīcas labā, ko noformēja ar rakstisku novēlējumu, ar mērķi, lai baznīca aizlūgtu par viņa dvēseli pēc nāves. Šajā gadījumā izslēdza citus novēlējumus.
Tikai vēlak, testamentu apstiprināšana nonāca laicīgās varas rokās. Testamenta saturu veidoja novēlējumi par labu draugam, radiniekam, tostarp ārpuslaulības bērnam, kas likumīgā mantošanā nemantoja. Šo principu pamatoja ar to, ka mūki un mūķenes, aizejot dzīvot uz klosteri, atsacījās no laicīgās dzīves labumiem un savas ģimenes par labu klosteriem. Tomēr tas nemazināja mirēju vēlmi visu savu mantu nodot baznīcai. Juridisks pamats šim principam atrodas Lībekas pilsētas tiesībās.
Interesanti ir tas, ka kanonisti rūpējās, lai pēc mantojuma atstājēja nāves un testamenta izpildīšanas bez iztikas līdzekļiem nepaliktu atstājēja tuvinieki- neatraidāmo mantinieku loks un tiem pienākošo mantojuma daļas apmēru. Livonijas laikā neatraidāmajiem mantiniekiem testamentārjā mantošanā pienācās ceturtā daļā no tā, ko mantinieks būtu mantojis likumiskajā mantošanā. Neatraidāmie mantinieki pēc parazu tiesībām bija pārdzīvojušais laulātais un bērni, izslēdzot no mantojuma mazbērnus un vecākus.
…
