Nobeigums.
Visiem šiem četriem 17.gs. Spānijas māksliniekiem raksturīgas reālistiskās tendences un demokrātisma tradīcijas, kuras visilgāk saglabā Muriljo. Taču Muriljo atšķīrās, manuprāt, visvairāk no šiem māksliniekiem, jo viņa māksla bija vairāk virspusēja, ar raksturīgiem ārējā skaistuma un idealizācijas meklējumiem, kas pastiprina dekoratīvo tendenci un darbos rada nevajadzīgu raibumu un greznību. Šos māksiniekus vieno arī meistarība gaismas atveidojumā un izteikta materialitāte ķermeņos un tērpos.
Savukārt, Riberu, Surbaranu un Muriljo vieno reliģiskās tematikas darbi. Citam vairāk, citam mazāk, taču Velaskess ar šo tēmu neaizrāvās. Viņa lauciņš bija sadzīves žanrs.
Tātad ir lietas, kas šī laika Spānijas māksliniekus vieno, taču īpaši viņi ir tādēļ, ka katram ir lietas ar ko izcelties citu starpā. Ribera bija raksturīgākais nacionālās glezniecības meistars un rada žanru, kurā saplūst portretiskā un sižetiskā tēla principi. Surbarans, savukārt, bija viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kas pievērš uzmanību arī klusās dabas žanram, kurā vērojama vienkāršas un lakoniskas formas izjūta un meistarīga materialitāte. Velaskess, manuprāt, bija viens no talantīgākajiem. Un viņš pirmo reizi savā gleznā attēlo darba procesu. Īpaši tuvi viņam bija portreti un sadzīviskais žanrs. Un Muriljo, kā jau rakstīju, atšķiras ar ārējā skaistuma meklējumiem.
…
