Klusā gaisma – saujiņa smaidu, prieka, mīlestības, miera un pārpilnības – tās ir netveramas lietas, pēc kā tiecas katra cilvēka dvēsele. Gaisma, kas nežilbina un neapreibina, klusa, maiga gaisma sniedz cilvēkam laimi – klusu un pieticīgu, bet pietiekami stipru, lai dotu spēku dzīvot, panesot ciešanas un sāpes. Klusā gaisma veldzē tumsā noklīdušās dvēseles un liek augt veselajām, tā ir cilvēces pastāvēšanas avots.
Kārļa Skalbes pasakas ir gan latviskā tikuma iemiesotājas, gan arī cilvēcisko vērtību atspoguļotājas – to nemateriālo, grūti iemantojamo vērtību, kas dara cilvēku bagātu un laimīgu, apmirdzot cilvēka dzīvi, klusi un maigi. Kārlis Skalbe pasakās aicina krāt šīs vērtības, šo kluso gaismu savai dvēselei, pats pateikdams priekšā, kur tās atrast: gaisma nāk no dvēseles, tā staigā no sirds uz sirdi, ielīksmojot un iepriecinot: “Viņa bija gaidījusi svētku brīnuma un sapratusi, ka brīnums var nākt tikai no viņas pašas dvēseles, kura pārspēj visdziļāko tumsību ar savu debešķīgo gaismu.” (“Leļļu lāpītāja”.)…
