Vēsture ir uzkrāta cilvēku darbības pieredze. Katrs vēstures notikums risinās tikai vienu reizi, taču daudziem vēsturiskiem notikumiem daudz kopīga, piemēram, valstu pārvaldes veidojas pēc vienām un tam pašām likumsakarībām. Tādiem likumiem pakļaujas dažādu laikmetu saimniecības. Ieskatoties vēsturē, mēs varam noskaidrot, kas notiek tad, ja valsts stingri nosaka, kādus uzskatus drīkst paust pilsoņi, vada valsts saimniecisko dzīvi, vai arī – kas notiek, ja valsts atstāj saimniecisko dzīvi dažādu uzņēmēju rokās, bet iedzīvotājiem – brīvas tiesības paust jebkurus uzskatus. Šāds ieskats mums dod iespējas novērtēt to, kā būtu labāk rīkoties nākotnē. Tas ir ļoti svarīgi tad, kad jādodas vēlēt un no daudzajiem deputātiem ar daudzveidīgiem uzskatiem jāizvēlas tie, kas, pēc tavām domām, vislabāk apmierinās valsts vajadzības.
Vēsture mums ļauj izprast dažādas tautas. Ja ir iespēja apceļot pasauli, tad noteikti ir iespēja pārliecināties, cik daudzveidīgas ir tautas. Vēsture tās ir izveidojusi. Zinot pagātnes notikumus, ir viegli izskaidrot, kādēļ tautas runā dažādās valodās. Apskatot citu tautu tempļus un dievnamus, ir iespēja izprast viņu tradīcijas, pēc kurām tempļi un dievnami veidoti, un dažādus pieklājības noteikumus, kas tur jāievēro.
Jau senajos laikos cilvēki atklāja, ka stāsti par pagātni palīdz uzturēt cilvēkos lepnumu par savu tautu un valsti. Tas ir patriotisms. Zinot, cik drosmīgi mūsu senči ir cīnījušies par brīvību, mēs varam just sevī lepnumu par piederību tautai.
Apgūstot pasaules vēsturi, mēs varam atbrīvoties no šaubām par savas tautas piederību pasaulē un izprast to, ka varam atrast daudzas nācijas ar līdzīgu likteni.
Vēsture tiek iedalīta piecos posmos – aizvēsture, senie laiki, viduslaiki, jaunie laiki un jaunākie laiki. Katram no šiem laika posmiem ir savi notikumi, kas savā ziņā ir izmainījuši vēstures gaitu, un savi cilvēku sasniegumi. …
