Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības izvēlēties turpināt dzīvot, vai nē-tas izriet no viņa cilvēktiesībām. Manuprāt, eitanāzijas pielietošanai būtu jābūt pēdējajam līdzeklim, kurš būtu jāizmanto, kad citi ārstēšanas līdzekļi un metodes ir izrādījušies bezspēcīgi. Eitanāzija ir alternatīva neciešamām sāpēm un jāņem vērā, ka katra cilvēka dzīve un tās kvalitāte atšķirās, kā arī viņu psiholoģiskais un fiziskais stāvoklis, kas var noteikt to, cik morāli pareiza ir šāda izvēle.
Uz ētikas principiem balstīts ir retoriskais jautājums - vai ir humāni likt dzīvot cilvēkam, kurš, būdams pie pilna prāta un skaidras apziņas (šāds termins tiek lietots juridiskos dokumentos), vēlas šo dzīvi atstāt? Šī viedokļa piekritēji uzskata, ka neviens nav tiesīgs likt bezcerīgi slimiem cilvēkiem pret viņu gribu izjust nežēlīgas mocības nosacītas morāles vai mistisku reliģisku argumentu vārdā (pacients varbūt nemaz nav ticīgs, t.i. uz viņu it kā neattiektos tam svešas reliģijas normas), par to, ka veģetatīva eksistence un sāpes atņem cilvēkiem viņu pašcieņu, par to, ka paši slimnieki, vēloties izbeigt savas ciešanas, bieži ķeras pie drausmīgiem pašnāvības veidiem,utt.
…
