Eitanāzijas jautājums Latvijā

Tulkojumā no grieķu valodas ‘’eu’’ nozīmē ‘’labs’’, bet ‘’thanatos’’- nāve, tātad- ‘’laba nāve’’.
Eitanāzijas jēdziens kļūst aktuāls sākot ar 18.gadsimtu, kad ideāla nomiršana kļuva laicīga.1 Sākumā eitanāzijas jēdziens sevī ietvēra jebkuru nāves atvieglošanu. Apgaismības gadsimtā priekšroka tika dota rāmai un mierīgai nomiršanai, nevis kristietības noteiktajiem pirmsnāves dramatiskajiem rituāliem. Tika apgalvots, ka nomirt vajadzētu tāpat kā aizmigt. Mierīga nāve liecināja par tīru sirdsapziņu. Romantisma periodā uzskatīja, ka nāve ir skaista.
19.gadsimtā ārsta uzdevums bija saudzīgi apejoties ar pacientu, pamatoti lietojot narkotiskos medikamentus, kas mazinātu sāpes un veicinātu nomiršanu, nodrošināt viņam vieglu nāvi. Nereti ģimenes ārsts pēc paša pacienta vai tuvinieka vēlēšanās kļuva par neoficiālo eitanāzijas veicēju.
Eitanāzijas jēdzienu izkropļoja Ādolfs Hitlers ar genocīdu pret ebrejiem, čigāniem, psihiski slimajiem un citām grupām.
Mūsdienās ar eitanāziju saprot – darbību vai bezdarbību, kas ar nodomu izraisa nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas. Reāli tas attiecas uz neārstējami slimām personām, kas lūdz palīdzēt pārtraukt dzīvi. Latvijas likumdošana šādu iespēju neparedz, uzskatot to par slepkavību ar nodomu vai nonāvēšanu aiz neuzmanības, taču pasaulē ir valstis, kurās eitanāzija tiek izpildīta, tās ir Nīderlande un Beļģija. Francijā, Dānijā un Austrijā eitanāziju var veikt tikai īpašos, stingri noteiktos gadījumos, piemēram, avārijā smagi cietušo pacientu vēlme.
Eitanāzija tiek pieļauta arī Zviedrijā, kur par to var lemt ārsts, Norvēģijā- pats pacients vai ģimene, ja viņš nevar pieņemt lēmumus. Šveicē- ārsts drīkst pacientam nodrošināt nāvējošu zāļu devu, kuru pacients injicē pats sev.…