Audzināšana.
Def.
1.)Mērķtiecīgi organizēts cilvēkdarbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei , uz jaunās paaudzes vērtīborientāciju un pašregulācijas veidošanu un garīguma izkopšanu.
2.)Objektīvi likumsakarīgs, mērķtiecīgs personības veidošanās process, ko organizē sabiedrība.
Audzināšana, tāpat kā kulturizācija un socializācija, noris dažāda veida institūcijās un organizācijās un ir balstīta uz kulturālām vērtībām un it sevišķi uz morālo vērtību orientācijas normām.
Audzināšanas jēdziens eksistēja jau latīņu un grieķu valodā, kur šiem jēdzieniem uzrādītas plašas izteiksmes iespējas. Audzināšanas uzdevumu precizējis jau I. Kants, atzīstos, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas jāaudzina I. Kanta izpratnē jēdzienā „audzināšana” ietverta aprūpe, kopšana, disciplīna, izglītošana un norādījumu došana.
Audzināšana ir pedagoģijas pamatjēdziens.
Audzināšana ir mijiedarbība starp pieaugušo un bērnu, kas notiek sociālajā vidē.
Bērna un pieaugušā mijiedarbība „ārējo” kultūras vērtību nodošana bērnam un bērna personības attīstība notiek mikrovidē un makrovidē.
Bērna un vides mijiedarbības centrā atrodas bērns kā personība kopveselumā.
Bērns dzīvo mikrovidē- ģimenē, bērnudārzā, skolā- tā ir mācīšanās vide, ko veido cilvēki, lietas, daba, fiziskā vide, audzināšanas līdzekļi. Bērns darbojas šajā vidē, pats sevi motivē darbībai. Pedagogs ir vides daļa ar savu vērtību sistēmu, kā arī vidutājs makrovides un mikrovides materiālās un garīgās kultūras iedzīvināšanai. …
