Ar vārdu “postmodernisms” apzīmē vairākas svarīgas tendences, kas iezīmējās pēdējo divu desmitgadu attīstīto valstu kultūras pašapziņā. Postmodernisms radās vispirms kā virziens arhitektūrā, glezniecībā, literatūrā. Pats termins “postmodernisms” tika dažreiz lietots jau XX gs. pirmajā pusē (pirmoreiz - 1917. gadā), taču tā plaša izmantošana sākas ar 60-tiem gadiem, kad šo terminu sāk plaši izmantot arī filozofijā un politikas teorijā.
Postmodernisma spilgtākie pārstāvji:
Žans Fransuā Liotārs (Lyotard, Jean-Francois, 1924-1998)
Mišels Fuko (Foucault, Michel Paul, 1926-1984)
Žans Bodrijārs (Baudrillard, Jean, dz. 1929)
Kā jau rāda šī virziena nosaukums, tas pretendē aprakstīt situāciju, kas stājās modernitātes vietā un šajā sakarā norādīt uz neiespējamību izmantot šādiem nolūkiem vairākus modernās domas pamatpieņēmumus.
Postmodernisms filozofijā ir radies tieši no radikālām šaubām par modernās filozofijas, kā noteiktas pasauluzskatiskās, teorētiskās un žanra vienības, iespējamību. Līdz ar to ir grūti runāt par postmodernisma filozofiju kā vienotu uzskatu kopu, ir jāņem vērā būtiskas atšķirības postmoderno domātāju starpā, tāpēc bieži vien runā nevis par postmodernisma teoriju, bet gan par postmodernās situācijas aprakstu. Postmodernisma veidošanās bija vēsturiski cieši saistīta ar strukturālisma transformāciju XX gs. pēdējā trešdaļā un t.s. poststrukturālisma veidošanos. …
