Raiņa luga “Jāzeps un viņa brāļi” pauž traģēdiju par mīlestības un naida cīņām, cilvēces un dievību iemiesojumu, labestības un ļaunuma pretstatiem, spēju piedot un ļaunu atdarīt ar labu. Traģēdijā attainots, cik liels un varens, daudzveidīgs un apbrīnojams, zems un niecīgs var būt cilvēks.
Lugas aina ir pēc mīlas alkstoša, sirsnīga un taisnīga jaunekļa dzīves atspoguļojums, dzīve bez pretmīlas, nicinājums un skaudība par viņa gaišo dvēseli un domām liek jauneklim upurēties citu iegribu, labklājības dēļ pasaules un tautas labā.
Lugas norisē parādās, ka lugas centrālais tēls Jāzeps ir Raiņa prototips. Drāma tapusi trimdas laikā, idejas par ideālu sabiedrību un cilvēkiem Rainim ir tuvas jau jaunībā. Tās kļūst par viņa daiļrades vadmotīvu. “Jāzeps simbolizē gan alkas pēc taisnīguma, kas nenodrošina mīlestību, gan cilvēcīgo vājumu, gan arī gara plašumu, kas sniedz iespējas dvēseles pilnveidošanai. Jāzepa pavadītie gadi Ēģiptē ir atbilstīgi paša Raiņa trimdai, gan cilvēka dzīvei pasaulē, kur katrs cilvēks ir kā trimdinieks, kas izraidīts no paradīzes ar vēlmi tajā reiz atgriezties. Arī Jāzeps pirms cēlās aiziešanas nespēj atrisināt konfliktu ar brāļiem šajā saulē un piedot pāri darīto. Viņš atvadās ar domu, ka reiz atgriezīsies, kļuvis viedāks un garīgi spēcīgāks, guvis mīlestības pilnību, tas varētu būt citā laikā un citā vietā starp nākotnes cilvēkiem. Cilvēka sirds nav gana plaša, lai spētu patiesi piedot brāļu noziegumu un viņus mīlēt. Cilvēkam vēl daudz jāmācās, lai nesavtīgi mīlētu.…
