Pirms 1934. gada Staļina izturēšanās pret politiskajiem pretiniekiem bija nežēlīga, bet relatīvi ierobežota. Pretinieki Politbirojā tika atbrīvoti no amatiem un diskreditēti, bet līdz tam Staļins nebija atzinis terora lietošanu pret komunistiem. 1934. gadā politika mainījās, un nākamajos četros gados fiziski iznīcināja vai ieslodzīja visus, ko uzskatīja par tādiem, kas būtu spējīgi vērsties pret Staļina diktatūru. Šī tīrīšana daudzkārt pārspēja Ivana Bargā vai Robespjēra vajāšanas.
1934. gadā tika noslepkavots, acīmredzot ar Staļina piekrišanu, Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs, izskatīgais un populārais Kirovs.5
Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas iemesli.
1936. gadā noslēgtais Antikominteres pakts starp Vāciju un Japānu ļāva gandrīz droši pareģot, ka Krievijai sagaidāms karš divās frontēs. Tāpēc, lai vismaz novilcinātu, viņaprāt, nenovēršamo karu ar Vāciju, Staļins sāka meklēt iespēju uzlabot attiecības ar nacistu valdību. 1939. gadā Ļitvinovu, kurš atbalstīja saprašanos ar Lielbritāniju un Franciju, nomainīja Molotovs, un augustā tika parakstīts padomju-nacistu pakts. Vienojās par to, ka Austrumpolija, Somija, Igaunija un Latvija tiks atdotas Krievijai, bet Rietumpolija un Lietuva – Vācijai. Hitleram šis līgums nodrošināja draudzīgumu ar Krieviju, kamēr viņš cīnījās ar Franciju un Lielbritāniju; Staļinam šis līgums attālināja Vācijas iebrukumu Krievijā. Bet attālinājums izrādījās īsāks par diviem gadiem. Karš Rietumos ilga daudz īsāku laiku, nekā Staļins bija iecerējis, un 1941. gada 22. jūnijā sākās Vācijas iebrukums Krievijā.6
…
