Privātai apgaismībai cilvēks tuvojas tad, kad ir iemācījies skatīt pasauli ne tikai melnā un baltā krāsā, bet spēj saskatīt ar starptoņus, ir iemācījies būt iecietīgs pret citu viedokli, izskatu, rīcību. Pusaudžiem un jauniešiem tas ir īpaši grūti, jo viņiem šķiet, ka pieaugušie un pasaule viņus nesaprot. Ja ir vēlme sevi piepulcināt tiem, kuri tiecas pēc apgaismības, tad gan pusaudži no vienas puses un cilvēki pusmūžā būtu jāuztver ar vienādu pietāti, jo visticamāk abām grupām noteikti ir sava taisnība, kurā ir vērts ieklausīties. Tomēr, jaunības maksimālismā un pieredzes trūkumā nepieredzējušā prāta dumpīgais gars bieži vien sāk protestēt, jo ir žēl sava laika, lai saprastu vienus un uzklausītu otrus un galu galā dominē uzskats, ka vienīgi es pats esmu pasaules centrs man nolemtā mūža garumā un pats staroju gaismu šurp un turp, nevis pa galvu un kaklu skrienu uz citu gaismas avotu, tēlodams naktstauriņu. Katram ir sava misija, savs liktenis un vienīgais uzdevums būtu dzīvot tā, lai saprastu kāds ir tieši tavs ceļš uz apgaismību. Iespējams, ka mans uzdevums ir kādam krist uz nerviem viņu neatlaidīgi mudinot un stumjot un tieši tā es kādam patiesībā daru labu, virzot viņu gaismas virzienā, lai pati tur nokļūtu, bet varbūt otrādi. „Bet par to”, kā teica Skārlete O’Hāra romānā „Vējiem līdzi”, „es domāšu rīt”. …
