Arābi ir semītu tauta, kurai pieder arī ebreji. Šo abu tautu nostāsti par senatni galvenokārt tiek nodoti caur mutvārdu daiļradi, bet ebrejiem tie bija apkopoti Vecajā Derībā jeb Torā. Daudzi nostāsti arābiem un ebrejiem ir kopīgi, tāpēc, rodoties islāmam, tas sevī integrēja lielāko daļu no Vecās Derības izpratnes par semītu tautu vēsturi.
Islāma veidošanos veicināja ekonomisko apstākļu pasliktināšanās. Arābijas pussalu 6. gs. m. ē. iekaroja Etiopijas valdnieks, taču 570. gadā Irāna to padzina. Irāna savā kontrolē pārņēma tirdzniecības ceļus, tāpēc Dienvidarābijas tirdzniecības centri sāka panīkt un arābu labklājības līmenis kritās. Šajā laikā lielākā daļa arābu bija pagāni, bet bija arī hanifi, kas noliedza pagānismu un sludināja, ka ir tikai viens dievs – Allāhs. Tai laikā Muhameds bija pusaudža vecumā un ir visai ticams, ka pagānu un hanifu strīdi radīja daudz reliģisko ideju, kuras viņš realizēja, būdams pieaudzis. (Paiders, J. Islāms un rietumi. Rīga: Zvaigzne ABC. 2001. 22., 23. lpp.).…
