Otrkārt, dīvains man šķiet pretstats pie kā nonāk pati darba autore. Iesākusi ar vārdiem : „Es nemeklēju vienas reliģijas patiesību (..), bet meklēju patiesību, kas saista visas reliģijas.”, darba turpinājumā autore nonāk pie atziņas: „Patiesi, mums nav nekāda pamata lepoties ar savu eiropeiskumu un kristietību.”. Ja jau visas reliģijas ir savstarpēji saistītas un pareizas, tad kāpēc cilvēks drīkst lepoties, piemēram, ar hinduismu, bet ne ar kristietību? Tas tikai nozīmē to, ka hinduisms ir „tīrāks” un patiesāks par kristietību, bet kāpēc tad pasaulē vispār nepieciešama kristietība?
Lai gan grāmata ir balstīta uz neskaitāmām svarīgām atziņām, pēc kurām gan indivīdam, gan pasaulei būtu jātiecas, manuprāt, cilvēce joprojām nav gatava kaut ko tamlīdzīgu uzņemties, jo tas prasītu sabiedrības normu un uzskatu pilnīgu nojaukšanu un veidošanu no jauna. Nav iespējams pateikt, vai kādreiz pienāks laiks, kad cilvēks aizmirsīs egoismu, kas ir iesakņojies katra apziņā, pakļaujot ne tikai indivīda, bet arī sabiedrības pamatus nestabilitātei un iznīcībai jebkādu „grūdienu”, piemēram, rasisma dēļ. Lai šo neiecietības ciklu lauztu, pietiek pat ar mazāko saprašanu katrā no mums, kas pakāpeniski pieaugs līdz pasaules līmenim un kļūs par virzītājspēku pasaules vienotības izveidošanā un indivīda uzdevumu izprašanā un pieņemšanā, kā to vēlas Zenta Mauriņa.
…
