Franča Šūberta daiļrade ir romantiskā virziena rītausma mūzikā. Viņa mākslā pirmo reizi atklājās jaunā cilvēka rakstura iezīmes un emocionālā pasaule, kas veidojās 19.gs. apstākļos. Visa šī jaunā tipizācija, kas norisa Šūberta daiļrade un ko pārliecinoši pauda izcilais mākslinieks, it kā novilka neredzamu robežu starp Vīnes klasiķu mākslu, ko vainagoja dižais Bēthovens, un romantisko mākslu.
Šūberta dzīve bija pilna pretrunu, kuras raksturīgas mākslinieka liktenim viņa radošajām tieksmēm svešajā pasaulē.
Šūberta dzīves ārējais fons bija liksmā, “dejojošā” Vīne, šaurā birģeriskā mājas pasaulīte ar mazajiem priekiem un bēdām. Viņa radošos plānus, vajadzību pēc garīgās saskarsmes izprata un atbalstīja tikai neliels mākslai uzticīgu cilvēku loks.
Gandrīz vai no bērnu dienām nākamajam komponistam vajadzēja vērsties pret mietpilsonību un svetulību savā ģimenē, bet vēlāk kļūt neatzītam un paciet valdošo aprindu – sabiedriskās domas noteicēju necieņu.
Šūberts dārgi maksāja par neatkarību un tiesībām dzīvot tikai daiļradei: pastāvīga nabadzība un trūkums, slimība un vilšanās, beidzot, pāragra nāve trīsdesmit pirmajā dzīves gadā – garīgo spēku pilnā plaukumā.…
