Pēc pamošanās gadās izšķirošos sapņa momentus uzskatīt par nenozīmīgiem sīkumiem un aizmirst, bet atcerēties spilgtākos, latento saturu maskējošos fragmentus. Domu satura pārvēršana uzskatāmās, pirmkārt, vizuālās ainās izpaužas tā, ka sapņus „redz"; mazāk un retāk tajos ir iesaistīti citu modalitāšu tēli un domas bez tēlainas izteiksmes. Dažu simbolisku tēlu nozīme var nemainīties cilvēka dzīves laikā, un tā var būt līdzīga daudzu cilvēku sapņos. K.G. Jungs uzskata, ka daļa sapņu tēlu un motīvu ir ģenētiski mantojama paaudzēs. Tomēr katrs no tiem ir izprotams vienīgi visa sapņa, sapņotāja personības un nesenās pieredzes kontekstā. „Skatāmā" domāšanā nav loģisku sakarību (ja būs tā, tad notiks tas; tāpēc, ka; vai nu tā, vai citādi). Uz cēloņsakarību atainojumu var norādīt tas, ka lietas un fakti sapnī ir vienlaicīgi, citreiz - tas, ka divi sapņi ir tieši viens pēc otra, taču tam var būt arī cits izskaidrojums. Domāšana sapnī - uzskatāmos tēlos un bez loģiskām darbībām - ir primitīvāka, nekā pieauguša cilvēka domāšana nomodā. Tā līdzinās bērna domāšanai līdz 4 vai 5 gadu vecumam. Taču būtisks ir arī kas cits: simboli ļauj apslēpt dziļāko sapņa saturu. Lietas, cilvēkus un notikumus sapnī bieži apzīmē tiem nosacīti līdzīgi vai radniecīgi tēli. …
