Pēc Nīčes domām, rietumu kultūru var glābt tieši dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, jo tieši dionīsiskajā principā Nīče saskata pirmatnējo un mūžīgo mākslas spēku un mūsu parādību pasaules – esamības pamatu. “Ko nozīmē dzīvot? – Dzīvot– tas nozīmē: nemitīgi atmest no sevis to, kas grib mirt; dzīvot – tas nozīmē būt nežēlīgam un nepielūdzamam pret visu, kas mūsos un ne tikai mūsos, kļūst vājš un vecs.” Pēc būtības Dionīsiskā principa īstenošana ir atgriešanās pie pagāniskajām pamatvērtībām. Par dionīsiskā principa augstāko izpausmi, “visaugstāko veikumu” savos darbos Nīče uzskata “Tā runāja Zaratustra”. Tomēr, izceldams Dionīsiskā principa nozīmi, Nīče nenoniecina arī Apollonisko: “..no visa pasaules fundamenta, no pasaules dionīsiskā pamata, cilvēciskā indivīda apziņā var parādīties vienīgi tik daudz, cik šī apolloniskā apskaidrības vara spēj pārvarēt, un līdz ar to abas mākslinieciskās tieksmes ir spiestas izvērtēt savus spēkus stingrā savstarpējā proporcijā, saskaņā ar mūžīgā taisnīguma likumu. Kur dionīsiskie spēki brāzmo tik versmaini, kā to pieredzam mēs, tur, mākonī paslēptam, pie mums ir jābūt nokāpušam arī Apollonam.”
…
