Pirmajā grāmatā atspoguļoti mēģinājumi ieviest kristietību Līvzemē – teritorijā, kura sākotēji (12./13. gs.) atradās lībiešu apdzīvotajā Daugavas lejtecē, bet vēlāk, pieaugot krustnešu darbībai, aizņēma visu kādreizējās Livonijas teritoriju. Vispirms uz Līvzemi 12. gs. devās vācu bīskaps Meinards, lai sludinātu un ieviestu kristietību, likvidējot valdošo pagānismu līvu vidū. Pēc Vācijas tā laika draudzes baznīcu parauga tika uzcelta baznīca Ikšķiles ciemā. Šajā ciemā tika kristīti pirmie cilvēki, kuru personvārdi atspoguļo Baltijas somu saknes. Nākošajā gadā uzbruka lietuvji, iedzenot bīskapu un ikšķiliešus patverties mežā, visticamāk pilskalnā. Meinards izmantoja situāciju, ka līviem nebija stipru nocietinājumu (bija tikai koka pilis vai akmeņu krāvumi, kuri nebija kārtīgi nostiprināti), kuri aizsargātu no uzbrukumiem, apsolot uzcelt mūra pilis, ja vien vietējie iedzīvotāji pieņemtu kristietību. Tika uzsākta Ikšķiles pils būve, jo solījums kristīties tika dots, tiesa, tam bija jānotiek tikai pēc pils pabeigšanas. Pils mūrnieki tika uzaicināti no Gotlandes. Arī salieši (lībieši, kuri dzīvoja 10 km attālumā no Ikšķiles uz salas) deva tādu pašu solījumu apmaiņā pret pils būvi. Kad celtnes tika pabeigtas, solījumi izrādījās nepatiesi – vietējie iedzīvotāji, kuri vēl nebija kristījušies, to darīt netaisījās, bet kristietību pieņēmušie savu pagānisko domāšanu nemainīja un vēlāk Daugavā mazgājās, lai kristietību „nomazgātu”. Līvi izlaupīja bīskapa mantu, nolēma padzīt viņu no savas zemes.
Meinardam bija līdzgaitnieks – cisterciešu ordeņa brālis Teoderihs, kurš sludināja kristīgo mācību Turaidā, pēc tam kļūdams par abatu Daugavgrīvā un vēlāk par bīskapu Igaunijā. …
