„Mums apkārt nav nekā nesatricināma. Mēs alkstam pēc stabilitātes un noturības, gribam iegūt stingru pamatu zem kājām un uzcelt uz tā mūsu torni, kura virsotne ietiecas bezgalībā…” – tajā pašā laikā Paskāls uzsver, ka cilvēks ir nozīmīgs ar to, ka apzinās savu niecību un pielīdzina to mazam puteklītim. Domāju, ka tam nevar nepiekrist. Es uzskatu, ka cilvēku salīdzinājumā ar pasauli var uzskatīt par mazu puteklīti tad, kad persona veic lielus darbus un cenšas kaut ko sasniegt vai pat pierādīt. Līdz ko citi redz cita cilvēka apņēmību, tie cenšas padarīt to par neveiksminieku un niecību, jo netic šī indivīda spējām un talantiem.
Paskāls uzskata, ka visiem cilvēkiem ir viens uz tas pats mērķis – būt laimīgiem. Lai vai kā, uzskatu, ka mērķis nav sasniedzams bet gribas izpausmes un jāsaprot arī tas, ka griba jāprot virzīt pareizajā virzienā un ar pareizām (labām) domām. Katrs cilvēks ir spējīgs uz saprātīgu domāšanu.
Nobeigumā vēlos teikt ar Blēza Paskāla vārdiem, ka „ir divas pārmērības: izslēgt prātu un pieņemt vienīgi prātu”. Vieglākais, protams, ir pieņemt prātu un turpināt dzīvot ne savā laikā, bet pareizākais ir mainīt to, kas katram sniegts tikai vienreiz dzīvē – pārstāt lieki domāt, uztraukties un vienkārši atļaut sev dzīvot.
…
