Personas tiesības Senajā Romā

Romas valstī persona bija juridisks termins, jo par personu uzskatīja tikai brīvu cilvēku. Vergs tika uzskatīts par lietu, kā objekts, ko varēja pirkt, pārdot, dāvināt un pat nogalināt. Tikai persona varēja būt tiesību subjekts un tai bija tiesībspēja. Personas bija tiesīgas balsot tautas sapulcē, piedalīties politisku jautājumu lemšanā, nodibināt likumisku laulību un patriarhālu ģimeni, pieņemt mantojumu utt. Tomēr arī visiem brīvajiem cilvēkiem – personām, nebija vienādas tiesībspējas. Vispilnīgākā tiesībspēja bija tādai personai, kurai romiešu sabiedrībā bija trīs pamatstāvokļi: status liberartis – brīvības stāvoklis, status civitatis – Romas pilsoņstāvoklis, status familiae – stāvoklis patriarhālā ģimenē. [2., 63. lpp].
Kādam no minētiem personas apstākļiem samazinoties vai pat zaudējot to, arī tiesībspēja attiecīgi mazinājās. Tiesībspēja mazinājās arī tad, ja sabiedrība atzina personas dzīvi par nicināmu vai personai bija slikta slava, piemēram, vīrietis bija saderinājies ar divām sievietēm [2., 64. lpp].
Romā tikai romieši varēja būt pilntiesīgi Romas pilsoņi. Romas pilsonību ieguva ar piedzimšanas brīdi, tiesību piešķiršanu, Romas pilsonim adoptējot ārzemnieku, atlaižot vergu brīvībā vai cilvēkam varēja piešķirt pilsonību ar īpašu aktu. Politiskās tiesības Romas pilsonim tika piešķirtas sasniedzot pilngadību. Tomēr šie nosacījumi neattiecās uz sievietēm, jo viņām politiskās tiesības nepiederēja. [1., 49. lpp].
Tiesībspēja sākās ar piedzimšanas brīdi un vecākiem, vai vismaz mātei bija jābūt brīvai. Bērnam esot mātes miesās, tas vēl netika uzskatīts par personu ,tomēr mantošanas tiesību gadījumā – viņš bija jāņem vērā. Jo dalot mantojumu starp dzimušajiem bērniem, rezervēja mantojuma daļu arī gaidāmam bērnam – nasciturus1. …