Laikā, kad visa latviešu tautas pagātne vēl nebija attainota vienā kopīgā gleznā, Auseklim sirds bija pārpildīta ar domām par ko tādu, kas spētu apvienot visas tautas atmiņas no tālākiem laikiem , tas ir, uzrakstīt vēstījumu par visu to, kas tautai ir svarīgs, nozīmīgs. Vajadzēja kultūrvaroni, kas spētu tikt galā ar visiem jodiem, mošķiem un citiem briesmekļiem, kas gribētu izjaukt agrāk iedibināto lietu kārtību.
Šīs domas saviļņoja arī Pumpuru. Un tomēr tā bija un palika Ausekļa ideja, un tas nozīmēja, ka tieši viņš uzņemsies šo darbu – tautas eposa sarakstīšanu. Taču 1879. gadā Auselkis nomira. Vai tas nozīmeja, ka tautas vēstījums, eposs paliks neuzrakstīts? Vai arī tas tagad bija kļuvis par viņa – Pumpura pienākumu?
Kopš tā laika Pumpurs ne uz brīdi neatkāpās no šīs domas.
…
