4. Livonijas bojāeja.
Jau 16. gadsimtā pēc Martina Lutera aizsāktās reformācijas, kad Andreass Knopkens sludināja Rīgā Lutera idejas, sākās valsts strauja novājināšanās. Baznīca zaudēja kontroli pār Livoniju, un Rīga vēlējās atbrīvoties no jebkādas kundzības. Taču toreizējais ordeņa mestrs Pletenbergs pieļāva baznīcas brīvību, jo tādejādi ordenis atbrīvojās no baznīcas ietekmes, un arī uzlaboja attiecības ar pilsētniekiem, kaut arī tikai uz īsu brīdi.
16. gs. vidū bija skaidrs, ka Livonija ilgi nepastāvēs. Valsts bija ekonomiski iztukšota. Un nebija spējīga sevi uzturēt. Arī militārā ziņā Livonija krietni atpalika no pārējas tā laika pasaules. Livonijas karu aizsāka Krievija, jo tai bija nepieciešama izeja uz Baltijas jūru, lai varētu veiksmīgi tirgoties ar Eiropu pa jūras ceļiem. Krievija strauji ieņēma Livonijas teritoriju. Neredzot citu izeju Livonija nodeva savas zemes Polijas- Lietuvas valstij un Zviedrijai. Tādejādi Krievija pazaudēja līdera pozīcijas šajā karā, un tā nevarēja stāties pretim spēcīgākajām Baltijas valstīm, tādejādi iegūstot vien zaudējumus. “Latvijas teritorijā karš radīja briesmīgus postījumus, īpaši – Austrumlatvijā, ko vairākkārt pārstaigāja krievu karaspēks. Zeme bija noplacināta, tūkstošiem cilvēku nogalināti, aizvesti gūstā vai miruši bada nāvē.”7
…
