Lasot Sofokla sengrieķu traģēdiju „Valdnieks Oidips”un cenšoties iejusties dievu un valdnieku varenajā pasaulē, protams, nākas ņemt talkā visus līdz šim zināmos literatūras, mākslas, vēstures un kinomākslas iemiesotos tēlus. Ikviens režisors apzinās, ka lugu pēc sengrieķu traģēdijām uzvest nav viegli, jo iekšējās dzīves tajās ir daudz, bet ārējās maz. Tādēļ visi līdz šim zināmie mākslas izteiksmes žanri un veidi, kuros mākslinieki ir virzījušies uz to, lai šo iekšējo dzīvi izliktu uz āru, ir kļuvuši par šedevriem. Domāju, ka tas ir tādēļ , ka mākslinieka pienākums ir bijis aizvadīt līdz skatītājam to kaislo iedvesmu, kura vadīja viņu brīdī kad viņš radīja šo darbu. Sofokls savos darbos ir pilnveidojis klasiskās traģēdijas formu kuras veidojums ievērojami atšķīrās no lugām mūslaiku izpratnē. Tā bija kaut kas līdzīgs drāmas un operas sintēzei, kurā netrūka arī deju.Tā kā mūzika vairs nav saglabajusies, mūsdienu cilvēks sengrieķu traģēdijas uztver vairs vienīgi kā tīri literāru darbu un tās kādreizējo skatuvisko iedarbību var tikai iedomāties iztēlē.…
