Kastu sistēma Senajā Indijā

Manu arī uzskaita zemos to nodarbošanās veidu dēļ, Tādi ir ne tikai netīro darbu darītāji un kurpnieki, bet arī mednieki, zvejnieki, krāsotāji, aktieri un muzikanti. Tiem jādzīvo pie pauguriem, kokiem tā lai, citi tos varētu atpazīt, attiecīgi arī jāpelna iztika tiem pienācīgā veidā. Bet „Nikno nepiesaramo” un „suņu vārītāju” mājokļiem jābūt ārpus sādžas; tiem jālieto prom aizmesti trauki, un viņu bagātībai jābūt suņiem un ēzeļiem. Tiem jāģērbjas mirušo apģērbā un jāēd no ieplēstiem traukiem un to izrotājumiem jābūt no melnas dzelzs, tiem visu laiku jāklaiņo. Šo ļaužu uzdevumi ir aiznest prom to līķus, kuriem nav radinieku, un valdnieka uzdevumā izpildīt nāves sodu, paņemot nogalinātā drēbes, gultas piederumus un rotas. Manu teiktais arī norāda to, ka vismaz jau pirms pāris tūkstošiem gadu, starp „neaizskaramajiem” pastāvēja stingrs iekšējs iedalījums zemākos un augstākos – pat sava iekšēja nepieskaramība.

Secinājumi
Visu varnu pārstāvjiem bija sava nozīme un konkrēti mērķis senās Indijas sabiedriskās dzīves uzturēšanā. Katra varna bija kā sastāvdaļa, kura ietilpa valstiskās sistēmas un sabiedriskās iekārtas mehānismā, tādējādi, iztrūkstot mehānisma detaļai, tas vairs nevarētu darboties un sāktos haoss. Šīs sistēmas mērķi bija katras kastas pienākumu definēšana. Pat ja tās ir pilnīgi atšķirīgas, tomēr savstarpēji saistītas. Kastu sistēmas kārtība balstās uz viena cilvēka pārākumu par otru kopš dzimšanas, kas nozīmē to, ka, piedzimstot augstākas varnas ģimenē, cilvēks automātiski kļūst pārāks par zemākas varnas pārstāvi. Lai gan augstāka varna skaitās priviliģētāka, tomēr zemāko varnu pārstāvju nozīme ir būtiskākā, jo viņi atbild par visnepieciešamākajām un ikdienišķākajām lietām.
…