Latgales iekļaušana Krievijas impērijas sastāvā.
1768. gadā Polijas – Lietuvas valsts piedzīvoja krīzi un seims ārēja spiediena rezultātā bija spiests pieņemt likumu, kas reliģisko minoritāšu ( pareizticīgo un protestantu) tiesības pielīdzināja katoļiem. Polijā sākas nemieri, kas ilga četrus gadus. Izmantojot pilsoņu karu, kaimiņu lielvalstis vienojās sagrābt daļu novājinātās Žečpospolitas zemju. 1772. gada 25. jūlijā Austrija, Prūsija un Krievija noslēdza Pēterburgas konvenciju, kas paredzēja ap ¼ Polijas – Lietuvas valsts zemju atsavināšanu. Rezultātā Krievijas impērijai iedalīto zemju sastāvā nonāca Inflantija jeb Poļu Vidzeme. Proti,Latgale.
!772. gada 16. augustā Baltkrievijas ģenerālgubernators grāfs Zahars Černišovs ķeizarienes Katrīnas II vārdā informēja Žečpospolitas novada iedzīvotājus par aneksiju kā notikušu faktu. „Viņas ķeizariskā augstība [Katrīna II], lai apmierinātu un apmainītu ar Poliju daudzas savai impērijai no senseniem laikiem piederošas un neapstrīdamas tiesības un prasības, vēlējās tagad ņemt savā pārvaldē un pievienot uz mūžīgiem laokiem pie savas impērijas visas tālāk nosauktās zemes un viņu iedzīvotājus, un tieši: sākot pa Daugavas upes labo krastu, ieskaitot poļu Vidzemi, kā arī...” ( 3; 5)
Latgale zaudēja savu administratīvo autonomiju, kas tai bija Žečpospolitas laikos. Dalot anektētās zemes netika ievērots etniskais princips. Latgali pievienoja Pleskavas guberņai, 1778. gadā Polockas vietniecībai, 1796. gadā - Baltkrievijas guberņā, bet 1802. gadā - Vitebskas guberņā, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1917. gadam. …
