Zemeslode veic kārtējo riņķojumu ap sauli. Diena nomaina nakti, tumsa- gaismu. Viss tik pats par sevi saprotams un pieņemams. Kaut kur visā pa vidu- cilvēks.
Vai bez šī radījuma zeme grieztos un laiks ritētu? Bet varbūt visi šie procesi ir tikai mūsos? Un tā var turpināt vēl bezgalīgi garu jautājumu virkni, kas noved pie viena- kas ir cilvēks?
Cilvēks- katram no mums tik labi zinām jēdziens, tik plaši pielietots un izmantots. Kā nekā mēs to attiecinām uz sevi… uz sevi kā personību… uz cilvēci kopumā. Definēt šo jēdzienu, izteikt tā dziļāko jēgu?…
Mēs, cilvēki, esam tik dažādi savām īpašībām, rūpēm, vēlmēm, mērķiem un pasaules skatījumu. Vai mūs vispār saista, kas kopējs, vai mūs var apvienot vienā- cilvēkā?
Kas tad ir cilvēks? Pasaules centrs un valdnieks vai dzīvniek un dabas bērns, bet varbūt kas mistisks un neizdibināms?
Šīs tik ļoti interesējošās atbildes ir mēģinājuši meklēt un rast daudzi, taču viens no oriģinālākajiem un spožākajiem šajā jomā ir franču domātājs Blēzs Paskāls.
Blēzs Paskāls cilvēku aplūko pārmaiņu laikā, proti, 17.gs Jaunajos laikos, kas ir norisinājušies apvērsumi ne tikai zinātnēs, bet arī cilvēces domā, filosofijā.…
