Īsajā prozas tekstā nav rādītas tēva un dēla attiecības, tēva nav vispār, vai arī viņš neliekas ne zinis par āliņģī grimstošo dēlu. Bet dēls var neuztraukties, jo viņam ir māte, un kāda vēl! Epifānijas ietvaros māte ir rādīta gan kā labā māte (labā mātes krūts), gan kā sliktā māte (ļaunā mātes krūts). Lielākoties māte tāda ir vienlaicīgi – laba un slikta reizē. Laba viņa ir tāpēc, ka allaž izvelk dēlu aiz matiem, neļaudama tam nogrimt, vienmēr somiņā nēsā cigaretes, zobusuku, zābaku smēru – ja nu dēlam pēkšņi ievajagas. Viņa āliņģa malā mēdz nolikt baltu, izgludinātu kreklu, jaunas aproču pogas vai naudu. …
