Pastāv divu veidu starptautiskās tirdzniecības teorijas: klasiskās un modernās vai alternatīvās teorijas. Viena no modernajām starptautiskās tirdzniecības teorijām attīstījās 20. gs. Tā bija ražošanas faktoru attiecību teorija. 20. gs. 20. gados šī teorija kļuva īpaši populāra. To izstrādāja zviedru ekonomists Eli Hekšers un Bertils Olins. Pēc Hekšera – Olina teorijas valstis eksportē preces, kuru ražošanai nepieciešami faktori, ar kuriem valsts ir nodrošināta relatīvi bagātāk. Šī teorija būtībā padziļina klasiskās teorijas, proti, absolūto un relatīvo priekšrocību teoriju izpratni un tās pamato. Šī teorija balstās uz pieņēmumu, ka relatīvo cenu atšķirības ir izskaidrojamas ar to, ka valstis nav vienādi nodrošinātas ar ražošanas resursiem. Atšķirībā no absolūto priekšrocību teorijas un salīdzinošo priekšrocību teorijas tiek pieņemts, ka preču ražošanā bez darba piedalās arī citi ražošanas resursi. Lai nesarežģītu analīzi, pieņem, ka preču ražošanai ir nepieciešamas darbs un kapitāls. Tālāk tiek pieņemts, ka dažas preces ir darbietilpīgas, bet dažas kapitālietilpīgas. Katru valsti saskaņā ar šo teoriju var raksturot kā darbietilpīgu vai kapitālietilpīgu. Vēl viena no modernajām starptautiskās tirdzniecības teorijām ir preces dzīves cikla teorija.…
