Dzīve Kurzemes un Zemgales hercogistē

Izņemot kristību, kāzu, viesību un tamlīdzīgus gadījumus, galma ikdienas dzīve norisinājās no pulksten 5 līdz pulksten 20. Sevišķi svarīgu vietu ierādīja dievvārdiem, ko noturēja svētdienās, ceturtdienās, piektdienās un sestdienās. Bez tiem trīsreiz dienā pils baznīcas zvans aicināja uz lūgšanām. Pusdienu un vakariņu sākumā un beigās galma mācītājs skaitīja lūgšanas. Katra galma cilvēka svēts pienākums bija piedalīties dievvārdos, un tikai tieša dienesta pienākumu izpildīšana vai slimība viņu atbrīvoja no tā.
Visiem galminiekiem bez uztura vēl izsniedza apģērbus tumšsarkanā krāsā, pie tam materiāla labums un šķirne bija atkarīga no attiecīgas personas ieņemamā stāvokļa. Katra galminieka dienas un nakts stundas bija stingri un plānveidīgi sadalītas. Arī brīvajā laikā neviens nedrīkstēja atstāt pils robežas bez galma maršala atļaujas. Tāpēc, lai nemudinātu kopā dzīvojošo saimi aiz garlaicības uz nekārtībām, nelikumībām vai nedarbiem, hercoga uzdevumā pilī vai ārpus tās rīkoja svētkus un izpriecas. Pie šādām izpriecām piederēja jātnieku sacīkstes, skriešanās turpat no dzīvžogiem izveidotā labirintā, pastaigas "Mazajā dārzā", kurā audzēja košuma un ārstniecības stādus, puķes, vīnogas, augļu kokus un krūmus. "Zvēru dārzā" galma ļaudis pievilka daždažādi dzīvnieki — mērkaķi, kamieļi, lāči, brieži, ērgļi, papagaiļi. Meijas muižā un Ozolmuižā bija skaisti koku dārzi, putnu mājas un piekūnu audzētava. Izcilu vietu visās izpriecās ieņēma medības, ko rīkoja domēnu mežos, kuros bija uzceltas medību pilis (Iecavā, pie Valguma ezera, Džūkstē, Ozolniekos, Kalnamuižā). Medībās devās jāšus, medīja ar piekūniem, suņiem un piķieriem. Dažreiz medības vilkās vairākas nedēļas. Iemīļota bija arī vizināšanās laivās un kamanās, tāpat ūdensputnu medības. Izņemot svinības un minētās izpriecas, dzīve pilī bija diezgan vienmuļīga un aizņemta darbā.

Sadedzināšana uz sārta.
Kurzemes hercogistē izplatīta bija sadedzināšana uz sārta. Cilvēkus tādā veidā sodīja par buršanos, nolādēšanu un dvēseles pārdošanu gariem. Tos, uz kuriem krita aizdomas par šo lietu darīšanu, apsūdzēja citi iedzīvotāji. Pēc tam tiesa izskatīja apsūdzību un, ja izdevās pierādīt tiesājamā vainu, tas tika dzīvs sadedzināts uz sārta.
…