Nozīmīga vieta seno grieķu dzīvē bija arhitektūrai (grieķu valodā architektonikē - celtniecības māksla), kā arī - tēlniecībai un glezniecībai. Māksla visspēcīgāk attīstījās V gs.p.m.ē. Atēnās. Grieķu māksla V gs. vidū p.m.ē. sasniedza augstu līmeni, ko kultūras vēsturē mēdz dēvēt par tās klasisko posmu. Klasiskais posms atstāja visā grieķu apdzīvotajā teritorijā izcilus arhitektūras un tēlotājas mākslas pieminekļus, kuros dominēja saskaņotība un līdzsvarotība.
Grieķu pilsoņi brīvo laiku reti kad pavadīja mājās, parasti viņi pulcējās pilsētu laukumos, apspriezdami dažādus jautājumus. Templī bija atļauts ieiet tikai priesteriem, toties tauta pulcējās ārpusē. Tieši tāpēc šeit koncentrējās skulptūras, frīžu un kolonnu rotājumi. Lai pasargātu cilvēkus no karstās saules un lietus, pie laukumiem tika celtas nojumes - portiki. Pirmsākumā tie bija vienkārši jumti, kas balstījās uz koka stabiem. Pilnveidojoties celtnieku prasmei, portiku jumtus sāka balstīt akmens vai marmora stabi - kolonnas.
Lai templis ar savu skaistumu slavinātu dzimto vietu un padarītu to pārāku starp citām grieķu pilsētām, kas sacentās ar to tirdzniecībā un amatniecībā, grieķi centās pilnveidot tā formas un pārdomāt konstrukciju sistēmu. Tempļos glabājās valsts kase, mākslas dārgumi, no turienes sāka karagājienus un sacīkstes, to tuvumā notika grieķu dēmosa - amatnieku, tirgotāju, kuģinieku sanāksmes.…
