Livonijas ordenis veda karus, kuri parasti bija sirojumu kari, ar nolūku iegūt laupījumu un gūstekņus. 13.,14. un 15.gs. pirmajā pusē lielākās sadursmes livoņi izcīnīja ar leišiem, sirojot viens otra zemē. 1435.g. livoņu karapulkus tik pamatīgi sakāva leiši, ka Livonijas ordenism beidzot bija jārespektē leišu valsts un jāizbeidz sirojumi Lietuvā.
Maskavas krievi meta acis uz Baltijas jūras austrumu krastu. Daudzas sadursmes ar Novgorodas un Pleskavas krieviem livoņo izcīnīja jau 13., 14.gs. Izšķirīgā kauja starp livoņu karaspēku un Maskavas armiju notika 1502.g. dienvidrietumos no Pleskavas. Livoņu smagā kavalērija sakāva krievu kājniekus, tā paildzinot vācu neierobežotu kundzību Latvijas teritorijā.99
Livonijas ordenis bija vācu varas balsts Latvijā, kas sekmīgi aizturēja slāvu spiešanos Latvijas teritorijā, nogriežot krieviem pieeju pie Baltijas jūras. Visizcilākā loma sargāšanā pieder Livonijas ordeņa varenākajam mestram – Valteram no Pletenbergas. Livonijas politiskā situācija atradās uz izjukšanas robežas un tikai ordeņa mestra Valtera Pletenberga spēcīgā personība un enerģiskā rīcība atvairīja Livonijas valstu sabrukumu par pusgadsimtu. Livonijai nebija nekāda stabila militārā karaspēka, kas spētu aizstāvēt valsti, jo zemnieki praktiski neprata karot un arī bruņinieku kavalērijai nebija noteicošās nozīmes – visa militārā sistēma bija neglābjami novecojusi.
1561. gadā Livonija beidza pastāvēt, jo padevās Polijas – Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam. Pēdējais Livonijas mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu un reizē arī par Polijas – Lietuvas karaļa vasali. Pārējā Vidzemes un Latgales daļa tika iekļauta Lietuvā kā Pārdaugavas hercogiste.
…
