Hamleta tēls ir psiholoģiski ārkārtīgi daudzšķautņains. Viņš iemieso vairākas saturiskas līnijas, kuras reizēm pārklājas, papildina viena otru un reizēm viena otrai traucē atklāties pilnībā.
Hamlets sevi parāda it kā no divām pusēm- esot vairāk vai mazāk atklāts pret sevi, pret Horāciju, pret tiem, kuri ir godīgi pret viņu; un slēpjot savus patiesos nolūkus no mātes, Klaudija un tiem, kuri melojuši viņam, kuri lauzuši uzticību, kuri bijuši nelietīgi.
„Neesmu nebūt es sajucis,
Bet izliekos.”
Tēva nāve un mātes pāragrās kāzas ar tēva brāli Klaudiju liek Hamletam justies drūmam un pesimistiskam. Viņa priekšstati par godīgu un cienīgu dzīvi sabrūk viņa acu priekšā. …
