Gotfrīda Vilhelma Leibnica (1646-1716) filosofijas kodols ir metafizisko problēmu risinājums ar monādes jēdzienu.
Monādes (Dabas atomi = lietu Elementi) - vienkāršas (bezdaļu) substances, kas ieiet saliktajās (vienkāršo substanču sakopojums = agregāts).
Vienkārša substance nevar ne izcelties, ne iet bojā dabīgā kārtā, tādējādi tā sākas tikai ar radīšanu un beidzas tikai ar iznīcināšanu (kamēr vien saliktais sākas un beidzas ar daļām).
Ne substance, ne akcidence nevar no ārienes iekļūt Monādē.
Monādēm ir kādas īpašības, lai tās varētu savstarpēji atšķirt.
Monādes (tāpat, kā radītās būtnes) ir pakļautas nepārtrauktām izmaiņām, tas nozīmē, ka Monāžu dabīgās izmaiņas nāk no iekšējā cēloņa, jo ārējs cēlonis neietekmē to iekšienes.
Tajā, kas mainās, jābūt kādai savdabībai (ietverot daudzības vienībā = vienkāršajā), lai panāktu vienkāršo substanču dažādību.
Pārejas stāvoklis, kas ietver daudzību vienībā = vienkāršajā substancē, ir Percepcija (tā jāatšķir no apercepcijas = apziņas). [šī percepcija ≠ kartēziešu uzskatīto, ko nevar pamanīt, tātad nav nekas].…
