Ērvinga Gofmaņa grāmata Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē latviešu valodā izdota 2001. gadā, un tā ir jau divdesmit devītā grāmata “Cilvēks un sabiedrība” sērijā. No šīs sērijas esmu lasījusi arī Ludviga Vitgenšteina "Filosofiskie pētījumi", Česlava Miloša "Sagūstītais prāts", Eliasa Kaneti “Masa un vara”, Ričarda Rortija ”Nejaušība, ironija un solidaritāte”, kā arī Žana Bodrijāra “Simulakri un simulācija”. No šīm grāmatām man vislabāk patika pēdējā, “Simulakri un simulācija”, taču tā kā es tikko beidzu lasīt Ērvinga Gofmaņa grāmatu, tad nolēmu savā esejā pastāstīt tieši par to.
Ē. Gofmanis savā grāmatā vienkārši un ļoti interesanti analizē lomas, kuras cilvēki spēlē ikdienas komunikatīvajā procesā. Daudzi termini viņa darbā aizgūti no teātra, kaut gan nedomāju, ka viņš to īpaši centies uzsvērt. Es runāju par tādiem terminiem kā “izrāde”, “dekorācijas”, “aktieris”, “spēlētājs”, “priekšplāns”, “aizkulises”, “iestudēt”, “iemācītais teksts”, “publika”, “dramaturģisks”, “režija”, “dramatiskais izpildījums”, “izteiksme”, “inscenējums”, “tēlot”, “izpildītājs” un daudziem citiem. Atklāti sakot, grūti noticēt, ka viņš tiešām nerunā par teātri, jo šeit figurē ļoti daudzi tam raksturīgie izteicieni; taču viņš tos attiecina uz cilvēku ikdienas dzīves uzvedības modeļiem. Pēc Gofmaņa domām, pietiek ar diviem cilvēkiem, “aktieri” un “publiku”, lai varētu norisēt “izrāde”. Dažādās lomās, kā uzskata Gofmanis, mēs iejūtamies katru brīdi, apzināti vai neapzināti, un spēlējam visi it kā būtu “dzimuši aktieri”.…
