Romānā stāstīts par cilvēkiem- viņu interesēm, tiekšanos uz to attīstību, par pārliecību un egoismu(Olafs), ilūzijām, sapņiem un vēl nepiepildītām cerībām, skumjām un sāpēm, vientulību, par neziņu un nevajadzīgu vainas apziņu, kā cilvēks mēģina aizmirst izmisumu strādājot, kā cilvēku nomoka sirdsapziņas pārmetumi par to, ka viņš nespēj dot to, ko otrs vēlas(Dagmāra gaida no Kārļa mīlestību, cieņu un atklātību), romānā stāstīts par neuzticību otram, par to, ka cilvēks nevēlas redzēt acīm redzamo(Kārlis negrib atzīt Ēriku, viņa meitu), par meliem un indivīda dzīvi ,kas to dēļ tiek sabojāta. Tajā tiek stāstīts par cilvēku savstarpējām attiecībām-par pieķeršanos, mīlestību, tādu mīlestību, kurā indivīdi papildina viens otru, ne nomāc, apmātību pret otru, kaisli, vēlēšanos iegūt cilvēku savā īpašumā ar varu (Šubina jūtas pret Dagmāru), kā rūpes un nedienas nobāl mīlestības priekšā, par patiesu draudzību(Haralds un Kārlis); par laika netaisnību, kā cilvēki tikai nejaušības pēc tiek paglābti no izsūtīšanas uz Sibīriju, uz drošu ,bet mokošu nāvi, par laiku sociālistiskajā iekārtā, tās nospiedošo attieksmi pret cilvēkiem un iekārtas varu pār cilvēkiem, kā tā sagandējusi daudzu dzīves, par latviešiem, kas atgriezušies no Sibīrijas, spēj sākt dzīvi no jauna, spēj parādīt to, ka darbs tiek mīlēts(Viktorija pēc atgriešanās Latvijā).…
