Stāsts ir par kādu sievieti. Viņu sauc Elza Ezerniece. Elza uzauga nabadzīgā ģimenē. Viņas mamma pati šuva viņai kleitas, viņa dzīvoja puspabeigtā mājā un viņas tēvs bija invalīds. Turklāt viņas labākā draudzene Zenta bija bagāta aptiekāra meita, kura dzīvoja greznībā. Jau no bērnības Elza kāroja pēc skaistām kleitām, kurpītēm un smaržūdeņiem no ārzemēm. Viņa sapņoja par izsmalcinātiem tērpiem, lapsādām un dārgakmeņu kaklarotām. Vienā vārdā – greznība. Meitene pieauga un pēc vidusskolas beigšanas viņa nolēma strādāt un dzīvot Rīgā un tiekties pēc bagātības virsotnes. Taču tas nenāca tik viegli. Elza dzīvoja mazā, šaurā istabiņā un pelnīja 50Ls mēnesī. Ar to knapi pietika paēst vienu reizi dienā un par sapņotajām zīda veļām viņai bija jāaizmirst.
Taču kādu dienu laipnā salona vadītāja Cimbara kundze Elzai piedāvāja nākt par manekenu modes skatē, jo Elzai ir labs augums, grācija un viņa prot nest tērpus. Elza piekrita. …
