Var teikt, ka vajadzības ir arī ekonomisko darbību pamudinošie iekšējie motīvi, kuru apmierināšanai jābūt līdzekļiem. Līdzekļi, kas apmierina vajadzības ir labumi, kas iedalās divās grupās: dabiskie (neierobežotie) labumi (gaiss, saules gaisma, jūras ūdens utt.) un ekonomiskie (ierobežotie) labumi (materiālie priekšmeti un pakalpojumi) (Nešpors, Ruperte, Saulītis, 2002,6).
Lai uzsāktu ražošanu, jebkurā sabiedrībā ir jārisina ekonomikas organizācijas pamatjautājumi: ko un cik ražot, kā ražot un kam ražot? Risinot šos jautājumus jebkura sabiedrība saskaras ar pretrunu. No vienas puses – cilvēku vajadzības ir neierobežotas un pastāvīgi pieaug, savukārt no otras puses – ekonomiskie resursi vajadzību apmierināšanai ir ierobežoti. Šāda pretruna ekonomikā ir dēļ tā, ka cilvēki nemitīgi vēlas vairāk, nekā viņi reāli var iegūt, bet pieejamo resursu daudzums ir ierobežots.
Līdz ko vajadzības pēc kādām precēm vai pakalpojumiem ir lielākas, nekā iespēja tās saražot un piegādāt, rodas ierobežotības problēma, ar kuru saskaras visi indivīdi un organizācijas, tajā skaitā arī uzņēmumi un valsts iestādes.
Resursu ierobežotība ir ekonomikas visbūtiskākā problēma, kas praktiski liek īstenot ekonomisku rīcību noteiktos virzienos, lai spētu nodrošināt:
1. nepieciešamākās alternatīvas izvēli;
2. efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu;
3. stimulus efektīvākai saimniekošanai un sabiedrības vajadzību apmierināšanai.
…
Ievads Katram dzīvojošam cilvēkam piemīt iekšējās sajūtas, kas izraisa vēlmes pēc kaut kādām lietām, produktiem, siltuma, komforta. Šīs vēlmes saistās ar cilvēka prasībām pret viņa dzīvi, interesēm utt. Tomēr, nav teikts, ka viss ko cilvēki vēlas ir viņiem vajadzīgs. Vajadzības ir cilvēku vēlmju izpausme atbilstoši personiskajām interesēm un tās sabiedrības kultūras līmenim, kurā viņš dzīvo (Kumerdanka, 2007, 9). Psiholoģijas vārdnīcā vajadzības tiek definētas kā: „vairāk vai mazāk patstāvīgs darbību, enerģijas vai informācijas trūkums, kas nepieciešams indivīda veiksmīgai funkcionēšanai un attīstībai”. Savukārt ekonomikas skaidrojošajā vārdnīcā vajadzības tiek definētas kā: „nepieciešamība pēc kaut kā, tas, bez kā nevar iztikt, kas trūkts. Cilvēku vajadzības pēc savas dabas ir neierobežotas, daudzveidīgas un mainīgas. Tās var apmierināt ar dažādām precēm vai pakalpojumiem, un ir atkarīgas no cilvēku vispārējā dzīves līmeņa, sociālās un kultūras sistēmas, piederības kādai sociālai grupai, ģeogrāfiskajiem apstākļiem un individuālajām īpatnībām” (Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca, 2000, 526). Var teikt, ka vajadzības ir nepieciešamība dzīvot tā, lai varētu pilnvērtīgi attīstīties no fiziskā, garīgā un sociālā viedokļa. Vajadzības ir ne tikai bezgalīgs, bet arī mainīgs resurss. Vajadzību izmaiņas parādās dēļ tā, ka apmierinātās vajadzības veicina jaunu parādīšanos, kā arī pati ražošana, kas piedāvā jaunus produktus un pakalpojumus, kuri savukārt rada jaunas vajadzības. 1. Vajadzību veidi Cilvēku iekšējais aktivitātes avots ir vajadzības, kas izpaužas kā neatlaidīga tiekšanās, vēlme un griba, kas rada aktīvas dzīves nepieciešamību. Savu vajadzību piepildīšanas dēļ, cilvēks ir spējīgs sakoncentrēt savus spēkus un pārvarēt radušās grūtības. Sabiedrības uzvedību un darbības ietekmē šīs iekšējās nepieciešamības un ārējās vajadzības (Ābelītis, 2015). Vajadzības var iedalīt pēc dažādām pazīmēm: • Pēc vajadzību neatliekamības, tās var iedalīt absolūtās un relatīvās vajadzībās. Pie absolūtajām vajadzībām pieder visas tās lieta, kas neieciešamas lai izdzīvotu (pārtika, apģērbs, mājoklis) un garīgās vajadzības (kultūras un reliģiski pasākumi, izglītības ieguve utt.) Relatīvās vajadzības ir sekundāras un pie tām pieder ceļojumi, greznumlietas utt. • Pēc tā, kam piemīt vajadzības, tās var iedalīt individuālās un kolektīvās vajadzībās. Individuālās vajadzības, katrs apmierina individuāli, bet kolektīvās ir vairāku cilvēku kopumu vajadzības, kas izpaužas kā ģimenes, valsts un citu apvienību nepieciešamības.
