Cietušo aprūpe bija drausmīga: nebija kur likt ievainotos – arā valdīja mežonīgs sals, bet telpās pietika vieta tikai 60 vīriem; tos, kuri nebija smagi traumēti, noguldīja teltīs vai ārā, sniegā zem priežu zariem. Cik nu bija iespējams, karavīriem palīdzēja augstāka ranga amatpersonas, kam bija nodrošināta labāka medicīniskā aprūpe. Līdz mūsdienām ir saglabājies leģendārs stāsts par komandieri Jukumu Vācieti. Viņš esot atdevis savu morfija devu kādam jaunam, mirstošam zēnam, lai atvieglotu viņam ceļu uz viņsauli.
Asiņainās Ziemassvētku kaujas turpinājās vēl kādu nedēļu. Iznākums bija neizšķirts, bet zaudējumi – šokējoši: aptuveni 2000 latviešu strēlnieku aizgāja viņsaulē. Tā bija viena no baisākajām kaujām, kurās piedalījās latviešu strēlnieki. Vai upuri bija to vērti? Jā, mēs dzīvojam brīvā valstī un runājam latviešu valodā (nevis krievu vai vācu), tomēr vairāki tūkstoši latviešu nav maz. Iespējams, šie vīri varētu vairāk palīdzēt Latvijai, ja būtu palikuši dzīvi.
…
