Cilvēka radītās katastrofas mūsdienās, manuprāt, jau ir kļuvusi par globālu problēmu, par kuru tiek plaši diskutēts gan jauniešu vidū (skolās), gan arī vecāku cilvēku starpā, kuri, savukārt, par šo problēmu jaunākajām norisēm uzzina televīzijā vai avīzēs, vai izjūt paši uz sava organisma. Sakarā ar katastrofām varu minēt klimata izmaiņas, kura arī ir visvērāņemamākā un par kuru mēs pēdējo 10 gadu laikā esam dzirdējuši visai bieži. Mēs bieži neapzinamies, cik ļoti mēs esam saistīti ar dabu un ka mēs darām pāri paši sev, postot to. Ja cilvēks vadītos kā dziesmā „Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu” (grauda vietā liekot vārdus „koka sēklu”), tad man rakstot pat šī tēma nebūtu jāaizskar, bet mūsu sabiedrībā līdera vietā ir ierindojusies profesija – Kūlas dedzinātājs, kurš, godīgi sakot, ieņem savu lomu arī trešajā katastrofu punktā – Gaisa piesārņojums.
Neliela atkāpe no teksta. X sēž kino teātrī un skatās, nesen iznākušo, dokumentālo filmu – Ziemeļu stāsts, kurā galvenajās lomās ir Ledus lāču ģimene un roņi. Filmas beigās X sēž un birdina asaras, jo nabaga Ledus lāčiem ir grūta dzīve tur, Ziemeļos, viņiem neraksturīgi viņi staigā nevis pa simtiem metru biezu ledus un sniega kārtu, bet gan pa zāli un saulē sasilušu pliku klinti. Un ko X dara izejot ārā no kino teātra ? Protams, urbj caurumiņus (smēķē) ļoti labā materiālā (ozona slānī). …
