Gotharda Frīdriha Stendera personībai latviešu kultūrvēsturiskajā attīstībā ir ļoti liela nozīme. Tieši viņš bija tas, kurš lika pamatus latviešu laicīgās rakstītās dzejas attīstībā. Pat ja viņš nevarēja lepoties ar izcilu dzejnieka talantu, nozīmīgu vietu latviešu dzejas vēsturē viņš ieņem pateicoties tam, ka sāka darboties vēl neiekoptā laukā. Stenders bija ļoti daudzpusīga persona – viņš pievērsās latviešu folkloras materiāla studijām, zinātnes atziņu popularizēšanai, ģeogrāfijai un astronomijai. No viņa darbiem burtiski ir jūtams paša rakstīšanas prieks un labvēlīgā attieksme pret lasītāju. Sākotnēji visus savus latviskos dzejojumus Stenders adresēja izglītotajai Baltijas vācu sabiedrībai, ar nolūku demonstrēt savas zināšanas, taču vēlāk līdz pat mūža nogalei tomēr pievērsās galvenokārt latviešu dzimtcilvēkiem un viņu izglītošanai.
Stendera dzejas tematika aptver ļoti plašu lauku, sākot jau ar filozofisko un didaktiski pamācošo un beidzot ar bērniem domāto un dažādām ievērojamām sava laika personām veltīto, kam piemita raksturs cildināt savus adresātus. Protams, neizpaliek arī tradicionālie mīlestības un dabas motīvi.
Filozofiskā dzeja jeb tā sauktās augstās ziņģes ietver dažādus reliģiskus tematus, kas ir ievietoti arī Stendera populārzinātniskā darba Augstas gudrības grāmatas otrajā izdevumā, kurā daļa filozofisko dzejdarbu veidoti sprediķa formā.
…
