Katrai problēmai ir sava „dabiskā vēsture”, kuru var iedalīt trīs posmos:
1)pārliecības veidošana. Bez apzināšanās, ka problēma pastāv mēs nevaram pateikt, ka tā eksistē. Pirms sociālā problēma var tikt identificēta, cilvēkiem ir jābūt pārliecībai, ka šī problēma ir novērota un pastāv.
2)politikas noteikšana. Pēc tam, kad problēma ir apzināta, seko debates par to, kāda politika būtu jāpielieto tās risināšanā. Dažādu interešu grupās var rasties konflikti par šo tēmu, jo katrai grupai ir savas vērtības. Tomēr vajag atrast vienotu veidu kā risināt kādu problēmu- iziet uz kompromisu.
3)reforma. Tas ir pēdējais sociālās problēmas dabiskās vēstures posms. Te mūsu izvēlētā politika jau tiek izmantota. Apgalvojums vairs nav: „kaut kas ir jādara”, bet gan: „tas vai šis būtu jādara”.…
