Ilgstošās attīstības gaitā klasiskais liberālisms ir izstrādājis sekojošus pamatprincipus:
• katra personība ir unikāla un neatkārtojama;
• katrai personai ir tiesības dzīvot pašai savu dzīvi bez iejaukšanās no ārienes;
• katrai personai pieder neatņemamas dabiskās tiesības;
• šīs tiesības aizsargā tādi vēsturiski institūti kā privātīpašums, brīvs līgums, likuma vara;
• ģimene un privātīpašums veido sabiedrības stabilus pamatus;
• visām attiecībām cilvēku starpā jābūt pilnīgi brīvprātīgām;
• sabiedrības uzplaukumu nodrošina brīvs tirgus uz pašregulēšanas pamatiem, brīva tirdzniecība, brīva cilvēka pārvietošanās un miers
18.gs. pieredzēja tās kustības, kas vēlāk kļuva pazīstama ar liberālisma nosaukumu. Liberālisms tiecās atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas tolaik bija raksturīga Rietumu pasaulei Šajā kustībā, kas aptvēra visu Ziemeļatlantijas sabiedrību iesaistījās daudzi lieli domātāji. Kustībā, kuru var apzīmēt par liberālisma "priekšvēsturi" 16. un 17. gadsimtenī, darbojās vēlīnie sholastiķi - ekonomisti Spānijā, reliģiskās iecietības aizstāvji Holandē un Britu Ziemeļamerikā un daudzi cilvēki Anglijā, kuru starpā minami Džons Miltons, leveleri un Džons Loks.
Līdz 18.gs. beigām kustība neizmērojami pieauga. to vārdu un domas virzienu vidū, kas izvirzījušies pat šajā intelektuālajā ziņā brīnumainajā laikmetā, minami Ādams Smits, Džeremijs Bentams un radikālisma filozofi Tomass Peins, Voltērs, Tirgo, fiziokrāti, Kondorsē, Vilhelms fon Humbolts, Tomass Džefersons un Džeims Medisons.
…
