Ideja formēt Latvijas strēlnieku bataljonus radās pēc vairākām Krievijas armijas neveiksmēm kara pirmajos gados, dēļ naida pret vāciešiem, un vissvarīgāk cilvēkus ietekmēja Daugavgrīvas zemessargu bataljonu panākumi pie Jelgavas (tie aizturēja Latvijā ienākošās vācu armijas daļas, kas strauji tuvojās Jelgavai). Pēc Krievijas Valsts domes deputātu J. Goldmaņa un J. Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja un nosūtīts lūgumraksts Krievijas armijas virspavēlniecībai un caram. Tieši gadu pēc pirmā pasaules kara sākšanās 1915. gada 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis M. Aleksejevs izdeva pavēli nr. 322 par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu. Tika publicēts K. Skalbes sarakstītais uzsaukums “Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, kas aicināja brīvprātīgos pieteikties jaundibinātajās vienībās. Jau līdz 1915.gada novembra sākumam bija sastādīti 8 latviešu strēlnieku bataljoni un viens rezerves bataljons. Tajos bija latviešu virsnieki, kas komandēja latviski. Latviešu strēlnieki bija tik patriotiski noskaņoti, ka dodoties uz fronti, katram pie krūtīm bija piesprausta nozīmīte – zobens pār sauli ozollapu vainagā, vēl, katram bataljonam bija savs latviskā garā darināts karogs ar devīzi latviešu valodā.
12. oktobrī 1. Daugavgrīvas bataljons piedzīvoja pirmās ugunskristības. Īpaši izcēlās Fridriha Brieža vadītā rota, kas padzen vāciešus no Plakaņu mājām kaut vācieši bija četras reizes vairāk(bataljons), vēl pie tam vāciešiem no ierindas izsita 106 kareivjus, bet pašai rotai bija tikai 3 ievainotie!
…
