2005. gads bija gads, kad Eiropas Savienības dalībvalstīm bija jāizdara svarīga izvēlē – pieņemt vai nē Eiropas Konstitucionālo līgumu. Lielākā daļa dalībvalstu nobalsoja apstiprinoši un pieņēma šo līgumu. Tajā skaitā bija arī Latvija. Tomēr bija dažas valstis, kuras šo līgumu noraidīja. Viena no tām bija Francija. Daudzi varētu domāt– kādēļ tāds neapdomīgs un neizdevīgs solis? Tomēr Francijai bija savi argumenti, kuri patiesībā bija ļoti pārliecinoši un precīzi.
Francijas prezidentam bija divas iespējas. Viņš varēja referendumu neizsludināt, bet nodot šī līguma apstiprināšanu vai noraidīšanu Francijas parlamentam. Tā vietā prezidents izlēma līguma pieņemšanu vai atteikšanu izlemt sabiedrībai un rīkoja referendumu.
2005. gada 29. maijā Francijas iedzīvotāji devās uz referendumu, lai nobalsotu „par” vai „pret” Eiropas Konstitucionālā līguma pieņemšanu. Visiem par lielu pārsteigumu referendums noteica, ka Francijas iedzīvotāji nevēlas piekrist šim līgumam.
Uzskata, ka šāds referenduma iznākums spilgti attēlo svarīgas Francijas politikas pagātnes iezīmes, tajā skaitā nebeidzamo bezdibeni starp divām grupām – stabilo politikas klasi un parasto franču iedzīvotāju klasi. …
