Psiholoģijā Es –koncepcija tiek definēta kā uz sevi vērstu nostādņu kopums, kas sastāv no trim savstarpēji saistītiem aspektiem : Es tēla, emocionālās attieksmes pret sevi, ieskaitot pašvērtējumu, un abu iepriekšējo izpausmes uzvedībā (6, 44.lpp.). Apcerējumā termins „Es-koncepcija” tiks variēts ar terminiem „Es-tēls”, paštēls, identitāte un pašizjūta, kas pēc satura ir gandrīz identiski, kā arī bieži lietoti nozīmes ziņā tuvie pašapziņas un pašvērtības jēdzieni.
Paštēla veidošanās bērnam sākas jau pirmajā dzīves gadā, kad viņš sāk sajust savu ķermeni un tā vajadzības. Pētot savas rociņas, mazulis izzina sevi un iegūst pirmos priekšstatus par sevi pašu. Kad bērns sāk atšķirt sajūtas, kas nāk no viņa ķermeņa, sākas pašapziņas veidošanās pirmā fāze-savas identitātes apzināšanās. Kad bērns ir sasniedzis 2-3 gadu vecumu un saka „Es pats!”, viņš sevi ir identificējis kā aktīvu darbības subjektu. Tālākajā pirmsskolas vecuma un jaunākā skolas vecuma gaitā bērns vēl vairāk nodala sevi no citiem, apzinās savas psihiskās īpašības un sāk veidot sociālos kontaktus ar citiem bērniem. Bērnības vecumposmā pašvērtējumu visvairāk ietekmē pieaugušie – vecāki, skolotāji, citi tuvākie cilvēki.
Pusaudža vecumā, kas sākas 12-15 gados, jaunā cilvēka socializācijas process kļūst grūtāk pedagoģiski vadāms un paštēla veidošanās kļūst komplicēta pusaudzim pašam, jo to stipri iespaido vienaudži, kuri paši meklē savu tēlu un būtībā nevar būt nekādi vērtību noteicēji. Pusaudža un agrās jaunības sarežģītība un neviennozīmīgums raksturīgs dažādās indivīda psiholoģiskajās izpausmēs, bet it īpaši arī Es-koncepcijas attīstībā. …
